Pieci stāsti latviešu un angļu valodā par latviešu strēlnieku gaitām Nāves salā, Pirmā pasaules kara laikā. Klausies tos bez maksas tepat zemāk vai platformā izi.TRAVEL!
Angliski
Nāve, nāve valdīja visapkārt… Tik daudz nāves mēs savā dzīvē vēl nebijām redzējuši, tāpēc biedri šo vietu nosauca par Nāves salu. Es esmu Līna Čanka, un šis ir mans stāsts. Pirmais pasaules karš man atņēma visu – ģimeni, mājas, dzimteni un mīlestību. Mūs izdzina no mājām Rendā, mana ģimene devās bēgļu gaitās, es zaudēju visu un, strēlnieku varonības aizrauta, devos uz fronti. Es kļuvu par vienīgo sievieti starp latviešu strēlniekiem, kuri brīvprātīgi cīnījās Pirmajā Pasaules karā. Manu brāli Jāni Čanku jaunu paņēma slimība – tāpat kā daudzus citus tolaik, un es ar viņa dokumentiem iestājos strēlniekos. No Linces, kā mani mīļi dēvēja, es kļuvu par Janku un piedalījos cīņās. Vēlāk, kad atklājās patiesība, ka esmu Līna, nevis Jānis, tika novērtēts mans cīņas gars un patriotisms un man atļāva piedalīties arī turpmākajās kaujās. Pēc vairākiem gūtajiem ievainojumiem mani ieskaitīja par sanitāri bataljona lazaretē. Par manu drošsirdību cīņās un varonību esmu apbalvota ar III un IV pakāpes Jura krustu un 3.šķiras Lāčplēša Kara ordeni.
Angliski
Pēc Pirmā pasaules kara beigām tie, kam bija lemts, atgriezās mājās, iekārtoja jaunus mājokļus un veidoja jaunas ģimenes. Arī es, Līna Čanka, pēc “Virsaišu” saimniecības iegūšanas tur saimniekoju visu Latvijas Republikas laiku. 30. gadu sākumā es apprecējos ar Robertu Freidenfeldu, bijušo kareivi, ar kuru es iepazinos vienā no virsnieku ballēm. Latvijas Republikas laikā,kad mana saimniecība zaļoja un plauka, Nāves salā tika uzcelts muzejs, kas savu darbību sāka 1936. gadā. Šeit tika izveidots ēku komplekss, kurā ietilpa muzeja ēka, saimniecības ēka, kas bija apvienota ar ērtu ratnīcu, kura domāta arī ekskursantu satiksmes līdzekļu novietošanai, un klētiņa ar lieveni, zem kuras atradās pagrabs. Komplekss tika būvēts koka guļbūves tehnikā ar niedru jumtiem. Diemžēl muzeja mūžs beidzās1965. gada 21. jūnijā, jo niedru jumtā bija iespēris zibens un tas nodega, savukārt kūts un klētiņa esot tikusi nojaukta pirms Daugavas uzpludināšanas. Arī manas dzīves tilti tika nodedzināti jau otro reizi manā mūžā, jo atnāca Otrais pasaules karš. Pēc kara es atkal zaudēju visu – mājas, dzimteni un tiku represēta. Mūža nogali es pavadīju Reģu pansionātā Kuldīgas novadā un 88 gadu vecumā, pēc garas un piedzīvojumiem bagātas dzīves, devos mūžībā.
Angliski
Lidojošo šrapneļu un svilpjošo lādiņu skaņas manām ausīm bija kā mūzika. Pozīcijās es, Līna Čanka, jutos kā mājās. Man nebija bail no nāves – tā pati baidījās no manis. Es redzēju bailes savu biedru acīs, bet vēl tajās es redzēju sīkstumu, izturību un mūs vienoja kopīgais naids pret vāciešiem. Un mēs varonīgi cīnījāmies plecu pie pleca un Nāves sala kļuva par mūsu mājām. Mēs šeit izveidojām veselu pazemes pilsētiņu ar neskaitāmām ejām un zemnīcām. Pa nakti mēs rakām un būvējām – veidojām savu neieņemamo cietoksni. Visi saprata: jo dziļāk mēs ieraksimies, jo lielākas iespējas palikt dzīvam. Naktīs biedri nemanāmi devās tuvāk vācu ierakumiem un ierīkoja noklausīšanās akas, lai mēs dzirdētu ienaidnieku. Kādā aprīļa naktī arī es, Līna Jānis Čanka, atrados Nāves salas tranšejā postenī. Nakts bija gara un notika apšaudes, arī man nācās izšaut neskaitāmas patronas. Vācu lodes gāja man garām, līdz viena aizķēra kreiso roku zem elkoņa. Nē, es neapstājos, es varonīgi turpināju šaut. Vēlāk pēc vairākiem ievainojumiem mani nozīmēja par sanitāru. Kā brīvprātīgais kareivis esmu piedalījusies arī 1919-1920. gadā Latvijas Neatkarības karā.
Angliski
Kaujas laikā tu neredzi neko – tu neredzi, kur ir zeme un kur debesis. Viss saplūst vienā lielā kaujas putrā. Tu vairs nezini, vai kareivis, kas guļ ar cauršautu galvu tev blakus, ir Līču Jānis vai arī vienmēr jautrais un bezrūpīgais Miķelis no Kuldīgas. Kaujā tu neredzi, kur paliek tavi biedri. Tā arī mēs neuzzinājām daudzu savu biedru likteni – mēs nojautām, mēs sapratām, bet tā arī līdz galam nezinājām. Tikai vēlāk, kad bija pagājuši daudzi gadi, 1931. gadā Rīgas Šmita cementa fabrikas strādnieki Nāves salas dolomīta lauztuvēs atrada septiņu nezināmu krievu karavīru mirstīgās atliekas, kas tika pārapbedīti atsevišķi iekārtotā kapā, uz kura tika uzstādīts betona krusts ar uzrakstu “7 nezināmie kareivji”.
Angliski
Kaujas Nāves salā beidzās 1917. gadā. 1920. gadā mani, Līnu Čanku, no dienesta atvaļināja un es atgriezos Kurzemē, kur man piešķīra jaunsaimniecību Lielrendas “Virsaišos”. Es izdzīvoju. Daudzi jauni un spēcīgi puiši mājās neatgriezās un palika šeit pat Nāves salā. Šeit krita 145 mani biedri, bet kopumā ap 1000 Krievijas armijas karavīru. Par godu maniem cīņu biedriem 1924. gadā uzcēla Eižena Laubes projektēto pieminekli. Šis ir pats pirmais piemineklis strēlniekiem un neatkarības karam. Atklāšanas ceremonijas ievadvārdos pulkvedis Jānis Francis īsā uzrunā sacīja: „Līdz šim Latvijā ir celti tikai pieminekļi kritušiem cīnītājiem, bet šodien mēs stāvam pie pirmā kaujas pieminekļa. Tas atgādina mūsu jaunatnei latvju karavīru veiktos slavenos darbus.” Mūsu darbus – manus un manu biedru darbus. Ilgus un sīvām cīņām pilnus divus gadus. Pieminekli atklāja valsts prezidents Jānis Čakste.